Kazhes pierakstu burtnīca

Rīgas Politehniskā institūta (RPI, mūsdienās Rīgas Tehniskā universitāte) futbola komanda - ilggadīga LPSR čempionātu dalībniece, augstākā izcīnītā vieta čempionātā - sestā (1974), tāpat sasniegts Latvijas kausa fināls (1978).

Rīgas Tehniskās universitātes vēsture nav lineāra, atrodama zināma līdzība tam, kā tas bijis ar dažādām sporta komandām gadu gaitā, kur ar vienu nosaukumu pastāvējušas nesaistītas organizācijas (piemēram, vairākas Rīgas "Daugavas") vai arī, kā tas ir mūsdienās ar situāciju ar RFS / Rīgas Futbola skolas dubultošanos. Ar nosaukumu "Rīgas Politehniskais institūts" līdz 1918. gadam darbojās tā augstākās izglītības iestāde, kas mūsdienās ir Latvijas Universitāte. 1918. gadā, kad Rīgu okupēja vācu karaspēks, institūtu pārdēvēja par Rīgas Tehnisko augstskolu, bet 1919. gadā - pie varas esot komunistiem - par Latvijas Augstskolu. 1923. gadā jau neatkarīgā Latvijas Republikā augstskola ieguva tās mūsdienu nosaukumu - Latvijas Universitāte. Līdz ar to Akademikum, LUASB un arī Universitātes sports var uzskatīt par loģiskā ķēdē pastāvējušām komandām. Tikām jau pēc Otrā pasaules kara - 1958. gadā - izveidots patstāvīgs Rīgas Politehniskais institūts, no Latvijas Valsts Universitātes (vārds "Valsts" nosaukumam pievienots (šādu nosaukumu tā ieguva 1941. gadā) atdalot tehniskās fakultātes, līdz ar to kļūst vairs nevar tik pārliecinoši apgalvot, kurai no divām augstskolām savā vēsturē būtu ieskaitāmas augstāk uzskaitītās futbola komandas, kas spēlējušas līdz Otrajam pasaules karam.

Pirmais futbola turnīrs ar no LVU atdalītās RPI komandas līdzdalību bija 1959. gada augstskolu spartakiāde. Tajā RPI ar 2:0 pārspēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, ar 0:1 zaudēja Fizkultūras institūtam, ar 5:2 pieveica Latvijas Valsts Universitāti, kamēr RMI uz spēli pret Politehniskā institūta studentiem neieradās.

Detalizēti presē bija sniegta informācija par RPI komandas viesošanos Kauņā tajā pašā 1959. gadā. Komandas sastāvs bija sekojošs: vārtos Guntis Krustiņš; aizsardzībā Roķis, Dobelis, Dmitrijevs; pussargi Eglītis un Savickis; uzbrucēji Lācars, Ļetunovs, Petrovs, Fedotovs un Siņjackis. Pirmais RPI futbola sekcijas priekšsēdētājs un reizē arī šīs komandas spēlētājs bija Juris Dobelis - vēlākais ķīmiķis un ilggadīgs Saeimas deputāts, viņš arī regulāri ziņoja par RPI komandas sasniegumiem publikācijās avīzē "Jaunais Inženieris".

Sākot ar 1960. gadu RPI komanda piedalījās Rīgas čempionātā, no 1965. gada - tā spēcīgākajā grupā.

1968. gadā RPI kļuva par Rīgas čempionvienību, kas devas tiesības piedalīties augstākās līgas pretendentu turnīrā ar Ludzas "Vārpu", Tukuma "Vārpu" un . Ar uzvarām pret abām pirmajām RPI garantēja sev vismaz otro vietu turnīrā un līdz ar to - vietu augstākajā līgā. Kā uzsvēra laikraksta "Rīgas Balss" žurnālists, līdz ar to 1969. gadā pirmo reizi vēsturē cīņā par LPSR čempionāta medaļām cīnīsies studentu komanda. Līdz vēsturiskajam panākumam RPI aizveda treneris Vadims Ulbergs - savulaik neatkarīgās Latvijas meistars RFK sastāvā, turpinājumā - panākumiem bagāts treneris, tai skaitā - pirmā atjaunotās Latvijas futbola izlases galvenā trenera Jāņa Giļa asistents, veidojot saikni starp pirmskara un mūsdienu Latvijas futbolu.

Laika posmā no 1969. līdz 1985. gadam RPI bija diezgan stabila LPSR čempionāta dalībniece. Divas reizes (1971., 1982.) no augstākās līgas tā izkrita, bet abas reizes ar pirmo piegājienu tika tur atpakaļ. Pēc 1985. gada sezonas komanda savu eksistenci beidza - jau šajā sezonā radās nopietnas problēmas ar tās komplektāciju, komanda saņēma vairākus tehniskos zaudējumus, bet turpinājumā vairs vispār nebija kam spēlēt. Iemesls tam - arī klātienes studentus sāka iesaukt padomju armijā, vecāko gada gājumu 1985. gada rudenī uz vairākiem mēnešiem uz mācībām aizsauca kara katedra.

Sekmīgākajā gadā, kad RPI čempionātā izcīnīja 6. vietu, tās treneris bija Valērijs Taņevskis, bet tās rindās spēlēja sekojoši futbolisti: Grašs, Aleksandrs Čeremisins, Fjodorovs, Goržejs, Indriks, Jaščenko, Kļaviņš, Lukoperovs, Noženko, Podnebesnijs, Rivļins, Aleksandrs Starkovs, Šišovs, Vasiļjevs.

Tāpat jāizceļ RPI augstākais sasniegums Latvijas kausa izcīņā: 1979. gadā pārspējot "Keramiku", "Elektronu" un "Jūrnieku", RPI sasniedza kausa izcīņas finālu (finālā komandu ieveda Miļevskis). Finālā Daugavas stadionā Georgija Gusarenko trenētie RPI futbolisti sacentās ar iepriekšējā gada LPSR čempionvienību Daugavpils "Ķīmiķi". RPI komanda spēli uzsāka vareni: jau otrajā spēles minūtē studentu komandas futbolists Botvinovs burtiski iestūma bumbu pretinieku vārtos. Tomēr "Ķīmiķa" futbolisti atbildēja ar uzviju, spēles 18. minūtē rezultāts bija jau 3:1 par labu daugavpiliešiem. Otrā puslaika sākumā RPI spēja pietuvoties rezultātā - Miļevskis realizēja 11 metru soda sitienu, samazinot rezultāta starpību līdz minimālai. RPI spēja pārņemt arī spēles iniciatīvu un radīt vairākus bīstamus momentus pie pretinieku vārtiem, tomēr pēdējais vārds spēlē piederēja "Ķīmiķa" komandai, daugavpilieši uzvarēja ar 4:2.

RPI visvairāk ievērojama ar to, ka tur savas futbola gaitas Rīgā uzsāka leģendārais Aleksandrs Starkovs (komandā bija spēlējis arī viņa vecākais brālis Genādijs). 1974. gada LPSR čempionātā Starkovs RPI sastāvā guva 14 vārtus, ierindojoties piektajā vietā līgas labāko vārtu guvēju vidū. Nākamajā sezonā Starkovs guva vēl astoņus vārtus un tika iesaistīts "Daugavas" meistarkomandā, un turpmāk spēlēja augstākā līmenī. Starkovs tomēr nebūt nebija vienīgais ievērojamais futbolists, kas pārstāvējis RPI. Tāpat tur kādu laiku spēlēja Starkova vēlākie komandas biedri "Daugavas" meistarkomandā Jevgeņijs Miļevskis, Dainis Deglis un Sergejs Semjonovs, kā arī gana nozīmīgie LPSR čempionātu vēsturē Aleksandrs Dorofejevs, Jurijs Azarovs, daudzviet uzspēlējušais Raitis Gultnieks, Preiļu futbola dzīves ilggadīgais vadītājs un treneris Imants Babris, un citi.

Kā treneri ar RPI komandu strādājuši Marģers Ķuzis, Zigurds Upners, Igors Solomonovs, Tālivaldis Sils, Boriss Graps, Vadims Ulbergs, Aleksandrs Kodišs, Georgijs Gusarenko, Valērijs Taņevskis, Astratijs Rožkovs. Visilgāk no viņiem ar studentu komandu strādāja Gusarenko, kuru 1980. gada sezonas beigās kā galvenā trenera asistentu paaicināja uz Rīgas "Daugavu". Vairums no šiem treneriem bija ar gana skaļu vārdu Latvijas futbolā, vai nu kā spēlētāji, kā treneri vai pat abos statusos.

Īsu ieskatu tajā, kā bija spēlēt RPI komandā astoņdesmito gadu pirmajā pusē, sniedza tās 1983.-1985. gadu futbolists Imants Babris. Naudu par spēlēšanu RPI komandā studenti nesaņēma, taču bija citi bonusi. Pirmkārt, varēja neapmeklēt obligātās sporta nodarbības augstskolā, uz kurām būtu jābrauc cauri visai pilsētai. Otkārt - sportisti saņēma ēdnīcas ēdināšanas talonus, turklāt ļoti bagātīgā skaitā - tie ļāva paēst ne tikai pašam un paēdināt istabas biedrus, bet arī bija iespēja daļu no šiem taloniem ēdnīcas "melnajā kasē" apmainīt pret kādām naudas summām (ja nu kas - šim likumpārkāpumam ne tikai ir iestājies noilgums, bet arī nepastā valsts, kurā tas notika, un vispār - šajā tekstā nav apgalvots, ka konkrēti Babra kungs būtu ar šādām lietām nodarbojies). Kopumā gan RPI sporta katedrai LPSR čempionāts nebija prioritāte, galvenais bija "ierādīt vietu" citām izglītības iestādēm augstskolu spartakiādē, it īpaši principiālas cīņas bija pret Fizkultūras institūtu (LVFKI). Vienā no šādiem turnīriem Politehniskā institūta studentiem LVFKI pretī bija izlikuši pusi Rīgas "Daugavas" meistarkomandas sastāva, iespējams, ka pat Aleksandrs Starkovs šādās spēlēs piedalījies kā LVFKI (kurš, kā zināms, iepriekš bija bijis pašas RPI futbolists).

Fotogrāfijas no Imanta Babra kolekcijas:

Īpašs Paldies Imantam Babrim par viņa stāstījumu un bildēm!